Kārlis Junkers ir 20 gadus jauns un talantīgs burātājs, kurš veiksmīgi apvieno savu sportisko karjeru ar trenera darbu ārzemēs. Uzsācis burāšanu jau bērnībā, vasaras pavadot pie vectēva uz Usmas ezera, viņš soli pa solim izkopis savu meistarību un izcīnījis vairākus titulus. Paralēli personīgajiem sasniegumiem sacensībās, Kārlis strādā par treneri Maltas jahtklubā, kur apmāca jaunus burātājus un pats turpina attīstīties, lai sasniegtu augstākos sportiskos mērķus, tostarp 2028. gada olimpisko spēļu kvalifikāciju.
1. Pastāsti, lūdzu, kā uzsāki burāšanas gaitas?
Burāšanas gaitas uzsāku vasarās, kad devos dzīvot pie vectēva uz Usmas ezeru, tur dzīvojām uz jahtas. Mēs bieži braucām vizināt citus cilvēkus ar jahtu, un tā arī pamazām sāku iepazīt burāšanu. Tolaik mums bija vairāki “Optimist”, “Laser” un “Cadet” laivu modeļi. Mans tēvs vēlējās, lai sāku trenēties, bet sākumā man pašam nebija liela interese. Taču vienu vakaru viņš izlēma mani nedaudz pamudināt – uzkrāva “Optimist” laivu un teica, ka braucam pie draugiem, kas dzīvoja piekrastē, otrajā pusē aiz raga jahtklubam. Kad es atteicos, tētis tāpat ielaidās ūdenī un sāka braukt bez manis. To redzot, es tomēr saucu viņu atpakaļ un braucām kopā. Tā bija mana pirmā īstā pieredze ar laivu – bijām gandrīz nogrimuši, bet tas man palika atmiņā un radīja interesi. Kad man bija 7–8 gadi, sāku nopietnāk trenēties Usmā ar “Optimist” laivu treneres Ilzes Ledaunieces vadībā, un viņa man iemācīja pašu galveno – mīlēt burāšanu. Tā arī viss aizsākās, un, kaut arī bija iespēja pamēģināt vindsērfingu, laivas vienmēr likās tuvākas sirdij.
- Labākie rezultāti un turpmākie sportiskie mērķi
Pēdējā gada laikā, ko esmu pavadījis Maltā esmu iemācījies ļoti daudz un daļēji arī tādēļ man izdevās piedalīties gan U21 Eiropas, gan Pasaules čempionātos. Abās sacensībās tiku zelta flotē, bet, manuprāt, Eiropas čempionāts man izdevās nedaudz veiksmīgāk. Līdz šim esmu uzvarējis Latvijas čempionātā 2022. un 2023. gadā, kā arī šogad kļuvu par Igaunijas U21 čempionu un izcīnīju 2. vietu kopvērtējumā. Mans mērķis šobrīd ir turpināt trenēties un gatavoties 2025. gada Eiropas pieaugušo čempionātam, kā arī 2028. gada olimpiskajai kvalifikācijai. Tāpēc aptuveni 6 mēnešus gadā dzīvoju Maltā un paralēli darbam par treneri Maltas jahtklubā, kur trenēju ILCA burātājus, pats arī turpinu trenēties un attīstīties.
Trenera darbs arī ir ļoti labs veids kā iemācīties daudz jaunas lietas no citiem burātājiem un pagaidām vēlme ir pašam vēl trenēties un kļūt labākam ejot cauri nākošajam gadam.
- Treneris ārzemēs
Jā, es šobrīd trenēju Maltas jahtklubā ILCA 4, 6 un 7 klases burātājus. Šo iespēju saņēmu pagājušā gada maijā, un, lai gan sākumā neizdevās to pieņemt, oktobrī devos uz Maltu un sapratu, ka vairs nevēlos braukt prom. Treniņu plāni bija labi sakārtoti, un man pašam bija iespēja regulāri trenēties 3-6 reizes nedēļā, kas man ļoti palīdzēja attīstīties gan kā burātājam, gan kā trenerim. Darbs šajā jomā ir ļoti interesants – bieži sanāk doties uz citām valstīm, kas sniedz plašu pieredzi un prieku, un tā ir lieliska iespēja apvienot darbu ar hobiju.
Maijā atgriezos mājās bet tikai uz mēnesi un tad jau pa vasaru atkal sanāca neplānoti uz 2 mēnešiem izbraukāt pa Eiropu, trenēt burātājus ILCA 4 PČ un ILCA 6 U19 EČ un piedalīties pašam ILCA 7 PČ. Rudenī atpakaļ uz Maltu uz vēl 6 mēnešiem trenēties un gatavoties nākošajām sacensībām.
- Kā Tu raksturotu burāšanas iespējas Latvijā. Vai, Tavuprāt, ar Latvijā pieejamo treneru resursu ir iespējams sagatavoties konkurētspējīgiem rezultātiem pasaulē?
Latvijā sezonas ilgums ir ierobežots, bet to, ko citi sasniedz 2-3 sezonās siltajās valstīs, mēs cenšamies kompensēt ar maksimālu atdevi katrā treniņā. Latvijā ir daudz talantīgu jauno burātāju, kas varētu izaugt līdz ILCA 6 un ILCA 7, bet nākotnē svarīgi ir saprast, kuri ir gatavi turpināt šo ceļu un cīnīties par vietu olimpiskajā izlasē. Manuprāt, ir jārīko kādi kopīgi treniņi un nometnes, jāmēģina atvērt optimist un ILCA jahtklubus Liepājā un Ventspilī. Mums ir jāveicina jahtklubu attīstība, it īpaši tādās vietās kā Liepāja un Ventspils, lai izmantotu vietējās vējainās vietas burāšanas attīstībai. Treneri mums ir – galvenais ir mīlestība pret burāšanu un gatavība regulāri praktizēties.
- Kas, Tavuprāt, pietrūkst burāšanas nozarē Latvijā?
Lielākā problēma ir finansējums. Ja mums būtu vairāk jahtklubu un burātāji rietumos, mēs ātri panāktu augstāku līmeni. Igaunijas burāšanas sistēma ir labs piemērs, kā to var paveikt. Latvijā burāšana pašlaik koncentrējas Līcī un ezeros, kas nav tik konkurētspējīgi salīdzinājumā ar citām valstīm.
6. Burāšana – darbs vai hobijs?
Šobrīd burāšana ir mana dzīve, un es turpinu uzlabot savas prasmes. Ir grūti izskaidrot šo sporta veidu, ja pats to neesi izmēģinājis, bet profesionāla karjera ir iespējama tikai ar smagu darbu un pastāvīgu treniņu procesu. Tas noteikti var kļūt par stabilu darbu arī nākotnē.
- Burāšana ir stratēģisks sporta veids un prasa pašam pieņemt lēmumus, izvērtēt situāciju, būt patstāvīgam utt. Ko Tev, kā personībai, devusi burāšana?
Burāšanai kā tādai nepieciešama pieredze, jo vairāk tās ir jo labāks burātājs tu būsi. Burāšana attīsta daudz noderīgu īpašību – tā māca pieņemt lēmumus, būt neatkarīgam un spriest spējīgam. ILCA klasē visi lēmumi ir atkarīgi no paša burātāja, un kļūdas nevar uzvelt citiem. Ir jāiemācās pārvarēt bailes un kontrolēt laivu spēcīgā vējā, savienojot ātrumu un izturību. Kopumā tas viss vel ir jāapvieno ar vēja maiņām un konkurentiem. Šis sporta veids prasa gan fizisku, gan mentālu spēku, un tas dod milzīgu gandarījumu, kad viss izdodas.
- Pieredze klīnikas vadīšanā
Šovasar rīkoju trīs dienu nometni burātājiem, kas vēlējās apgūt dažādus laivas ātruma uzlabošanas knifus. Nometne bija ļoti veiksmīga – piedalījās septiņi burātāji, un esmu pārliecināts, ka visi guva vērtīgas zināšanas. Plānoju nākamvasar sarīkot nopietnāku piecu līdz sešu dienu nometni jūras piekrastē.