Intervija: Maksims Obremenko, kurš piedalījies 5 olimpiskajās spēlēs

Maksims Obremenko ir ukrainis, kurš piedalījies nu jau piecās Olimpiskajās spēlēs - trijās no tām burājot ar vējadēli Mistral One Design klasē un divās RS:X klasē. Maksims ir kvalificējies arī sestajai olimpiādei, kas 2016.gadā norisināsies Rio de Janeiro.  Šoreiz kā Krievijas pārstāvis.

 

Maksimam ir 37 gadi, viņš dzīvo Krimā, viņa sieva Olga arī ir olimpiete. Abi paralēli burāšanai audzina meitu.

 

Septembra nogalē Maksims nedēļu viesojās Rīgā, kur Burāšanas Klubā 360 trenēja Latvijas vadošos olimpiskās klases RS:X braucējus Ketiju Birzuli un Valteru Zakrevski, un Techno293 burātāju Elizabeti Meņģeli. Turklāt šī nav pirmā reize, kad Maksims uzņēmies trenēt mūsējos. Viņš ar patiesu degsmi trenē jaunos talantus, parādīdams savu vēlmi popularizēt un attīstīt šo sūro un prasīgo sporta veidu.

 

Pirms tam Maksims strādāja Ēģiptē, trenējot Ēģiptes olimpisko izlasi, bet septembra sākumā viņš atgriezās no Rio de Janeiro, kur piedalījās \"Pre-olympic sailing regatta\", iepazīdams nākamās vasaras olimpisko akvatoriju, par kuru pasaules medijos izskanējusi liela ažiotāža.

 

Obremenko ir atvērts, komunikabls un saistošs sarunu biedrs, labprāt stāsta par burāšanu un sportu vispār, par tā lomu ģimenes dzīvē un jauniešu personības veidošanā.

 

Kā sākās Tava burātāja karjera?

Mana sportista karjera sākās 1995 gadā braucot Mistral One Design klasē. Mans tētis bija mans un manas toreiz vēl topošās sievas treneris. Tajā laikā meklējām dažādas iespējas, kur, kā trenēties. Bijām stabilā desmitniekā. Toreiz gan One Design nebija tik augstā līmenī kā tagad RS:X. 2004.gadā biju trešais Eiropā. Bet tieši pirms olimpiādes mums gadījās konflikts ar federāciju, tāpēc arī rezultāta nebija.

 

Grasījos jau pamest sportista karjeru un strādāt par menedžeri sporta veikalā, tajā laikā parādījās jauna olimpiskā klase RS:X. Padomāju – desmit gadus esmu šajā sportā, tālāk nav kur. Visu vasaru Polijā un Vācijā atpūtas režīmā trenējāmies uz Formulas, pēc tam nolēmu pamēģināt RS:X, un likās, ka sanāca. Savā medusmēnesī ar sievu devāmies uz RS:X sacensībām. Man padevās glisējošajais režīms, savukārt Olgai stiprā puse izrādījās vājvējš, lai gan iepriekš bija tieši otrādi – mana stiprā puse bija vājvējš, Olgai glisējošais režīms. Katrā ziņā sapratām, ka RS:X klasē man ir potenciāls. Sakoncentrējāmies uz sportisko izaugsmi, un es uzvarēju ISAF organizētajā Pasaules čempionātā Austrijā. Olga bija otrā, un tas bija pamatīgs dzinulis turpināt, nevis pamest šo sportu, kā bijām ieplānojuši. Pamazām vindsērfings sāka pilnveidoties, kļūt profesionālāks.  

 

Ar One Design braucām kā uz jahtām, uz RS:X sapratām, ka vieglā dzīve beidzas – ir jāstrādā, fiziski jāpilnveidojas, jo jutāmies fiziski vāji. Dēlis smags, bura arī, vājā vējā vajadzīgs pamatīgs spēks, lai spētu nostartēt. Sasniedzām līmeni, kad nevarēja vairs vakarā aiziet uz kino, iedzert alu. Nācās smagi strādāt, koncentrēties uz Ķīnas olimpiādi, kļūt par atlētu. Pekinā visu laiku biju desmitniekā, taču tiku diskvalificēts, paliku divpadsmitais. Uz olimpiādi ļoti trenējos, taču tieši pirms sacensībām man bija operācija, un tā atstāja iespaidu uz manu sniegumu.

 

Pēc olimpiādes man zuda interese par šo sportu. Piedzima bērns, vairāk laika veltīju ģimenei, biznesam un piestrādāju par instruktoru. Attiecīgi Londonas olimpiādei gatavs nebiju, kā rezultātā arī tikai 23.vieta.

 

Tātad tavā kontā ir piecas olimpiādes un iespēja tikt uz sesto?

Jā, iespējas ir diezgan lielas. Nav gan atrisināta situācija starp Krievijas un Ukrainas federācijām – viņām jāvienojas, vai un kā es varu vai nevaru startēt. Dotajā situācijā mēs ar sievu nolēmām nepārcelties uz Ukrainu. Mums dzīvoklis ir izpostītajā Doņeskā, pašlaik situācija ir ļoti neskaidra. Doties prom no jūras, no savas dzīvesvieta uz nezin kurieni un pamest visu, lai saņemtu labi ja kaķi maisā, nolēmām neriskēt.

 

Attiecības ar Ukrainas burāšanas federācijas prezidentu tā arī nav uzlabojušās, savukārt ar Krievijas burāšanas federācijas treneriem man vienmēr bijušas labas attiecības. 

 

Kā tu vari apvienot savu ģimenes un sportista dzīvi? Vai uz meitu liec kādas lielas cerības vindsērfingā?

Īpašas intereses manai sešgadīgajai meitai par burāšanas sportu vēl nav. Pamatus viņai esmu ielicis, taču entuziasmu viņā nesaskatu. Ja viņai arī nākotnē nebūs interese par vindsērfingu, uzspiest es negrasos. Priecāšos par jebkuru viņas izvēli un vienmēr atbalstīšu.

 

Ar sievu jūs kopā ceļojat, burājat? Kopā risināt problēmas un baudāt prieka mirkļus?

Visur meitu arī ņemam līdzi. Meita katru gadu apmeklē pirmsskolas iestādi Spānijā. Protams, ka daudz labāk ir visai ģimenei kopā pavadīt laiku, braukt un ar hobijiem nodarboties kopā.

 

Tā kā esi daudz kur bijis, padalies,  kur labāk ir trenēties? Kurā vietā pieejama labāka infrastruktūra, akvatorija, atmosfēra? 

Bērniem un profesionālajam sportam pietiekami trenēties ir mājas apstākļos, kur treniņus iespējams apvienot ar ikdienas rutīnu. Galvenais, lai blakus ir ūdens. Tie, protams, ir arī samazināti izdevumi. Ziemā situācija ir savādāka, jāmeklē siltāki galamērķi kā to dara zviedri, somi un citi ziemeļvalstu burātāji. Viņi savos atvaļinājumos kājp iekšā kemperos un dodas uz dienvidiem, nedēļu vai divas dzīvo pie ūdeņiem un intensīvi trenējas kopā ar treneriem un komandas biedriem. 

 

Mērķējot uz augstākiem sasniegumiem, jārīkojas savādāk. Ideāli, ja ir iespēja patrenēties kopā ar dažādiem atlētiem, lai redzētu kā citi burā, kāda ir viņu pieeja, taktika utt. 

 

Ir kāda vieta, kur tu gribētu atgriezties – vieta, kurā tev patīk burāt visvairāk?

Sardīnija. Man ļoti simpatizē itāļi kā cilvēki un Sardīnija kā burāšanas vieta. Tur var trenēties kaut visu cauru gadu.

 

Kā tu vērtē mūsu Burāšanas Kluba 360 bāzi?

Man ļoti iepatikās jūsu bāze. Mājīga vieta, jauka atmosfēra. Skatos, kā tēvs ar dēlu atnāk, abiem te ir, ko darīt, ģimeniska vieta. Tas ir ļoti svarīgi gan valstiski gan no indivīda puses, ka ir tādas bāzes un vietas kā Klubs 360, kur burāšana ir pieejama kā iesācējiem, tā arī sportistiem. Sportiskā ziņā arī viss ir ļoti labi, dažādas iespējas arī apkārtnē ir, galvenais, lai ir kāds, kas nodrošina sportiskās aktivitātes, vada, koordinē. Šī vieta izskatās ļoti laba treniņiem. Jums noteikti ir jāpriecājas par to, ka jums desmit minūšu braucienā no Rīgas centra ir tāds ezers, un arī jūra jums nav tālu. Novērtējiet. Te ir potenciāls. 

 

Mūsu RSX sportisti kādreiz var sasniegt olimpisko trijnieku, nu, kaut olimpisko sešinieku iesākumam?

Visa pamatā ir darbs, motivācija un iesaistīto kopsadarbība. Sportistam vienam to izdarīt būs tikpat kā neiespējami bet sastādot pareizu treniņa darba un sacensību plānu, tas noteikti ir iespējams. Pirmos aizmeņus potenciālam redzu. Jums 10-25km attālumā no pilsētas ir ezers un jūra, pie ezera, Burāšanas klubā 360 labi izveidota infrastruktura jaunajiem burātājiem, kā arī nākamajiem olimpiešiem. RS:X flote nav liela, taču labas izredzes ir sieviešu grupā. Sešpadsmit gadus vecā Ketija Birzule uzrāda novērtējamu progresu, kam sekoju līdzi šīs sezonas ietvaros un redzu progresu starp un pēc, manis vadītām divām treniņnometnēm. Apliecinājums tam ir viņas līdzvērtīgā cīņa Tallinn Week Regatta ar Londonas olimpisko spēļu bronzas medaļnieci somieti Tuuli Petäjä Sirén, kā arī Londonas un Pekinas pirmā desmitnieka braucēju igaunijas vadošo burātāju Ingrid Puusta.  Kaut piedalījāmies vienu dienu bet Ketija parādīja raksturu, cīņa ar tāda augsta līmeņa atlētēm. Protams, priekšā vēl daudz darāmā.  Arī vīriešiem ir potenciāls, taču pasaules līmenī konkurence ir ļoti augsta un pirmajam trijniekam olimpiādē ir vairāk nekā 20 pretendenti! Burāšana ir pieredzes sporta veids, līdz ar to svarīgi ir piedalīties pēc iespējas vairāk sacensībās un tad jau seko rezultāts.  Atšķirībā pret vindserfingu Atlantas vai Sidnejas Olimpiādēs, tagad olimpiskais vējadēlis prasa daudz izteiktāku atlētismu, psiholoģisko sagatavotību un protams, pieredzi. 

 

Tev kā trenerim ir kādi mērķi attiecībā uz jaunajiem sportistiem? 

Protams, vēlos maksimāli no sevis dot kā treneris. Arī sievu trenēju. Sieva dažreiz nedaudz dusmojas, ka esmu vairāk treneris un vīra lomu atstāju otrajā plānā.

 

Pēc Londonas olimpiādes pamēģinājām ar sievu braukt ar katamarānu. Viegli nebija, milzīgi izdevumi, treniņu procesu palīdzēja apmaksāt Ukrainas federācija. Bērnībā braucu optimistos, un iesēsties katamarānā nebija nekādu problēmu. Bija daudz skeptiķu, līdz ar to arī labs stimuls parādīt, ka mums var izdoties, un uzrādījām augstus rezultātus.

 

Pabraucot ar katamarānu, pavisam savādāk sāku skatīties uz burāšanas sportu. Saskatīju jaunus fizikas likumus, kurus burājot ar dēli nebiju piefiksējis. Sāku saprast, kā vējš strādā uz buru. Tagad no malas skatoties vairāk ir skaidrs, kā darbojas aerodinamika; to varu nodot saviem studentiem. Varu dot padomu, kādai ir jābūt pareizajai sajūtai, lai būtu rezultāts; tā ir ļoti novērtējama pieredze.

Ir ļoti daudzi faktori, kas var ietekmēt rezultātu vai tā neesamību. 

Polijā strādāju ar latviešiem tieši pirms sacensībām, analizēju viņu sniegumu, sekoju līdzi rezultātiem sacensību laikā. 

Daudzi treneri, kuri trenē RS:X, paši nekad nav burājuši ar šo inventāru, un viņi nodod tīri teorētiskās zināšanas, bet par īstajām sajūtām viņiem nojausma ir diezgan nosacīta.

Es cenšos dot savu pieredzi citiem. Nepretendēju uz labākā trenera titulu; vienkārši saprotu, ka ja nākotnē strādāšu par treneri, šīs sajūtas kādreiz vairs nevarēšu nodot. Tagad es to varu, jo pats ar to nodarbojos. 

 

Ko darīt, lai izveidotu labu floti?

Jāizveido laba BIC  Techno 293 sekcija, jāiepērk inventārs. Ja iespējams, piesaistīt finansējumu inventāra iegādei. Ja būs flote, būs arī bērni, kas tajā brauc. Kamēr viņi sēdēs pie datoriem un planšetēm, mēs neuzzināsim, kuros no viņiem slēpjas talants. Tāpēc izveidojot floti, informējot vecākus un ieinteresējot jauniešus, var panākt lielas lietas. Tie, kurus sports neinteresē, tie atnāks un aizies. Vecāku spiediens arī neko daudz neietekmēs. Ja neļaus finanses, bet būs patiesa interese, viņš turēsies pie sporta līdz pēdējam.

 

Kādi ir tavi iespaidi par Latviju?

Buru sporta sabiedrība ir noskaņota uz attīstību, ir prieks to redzēt. Lai sasniegtu rezultātu, nepietiek ar labi pavadītu laiku pludmalē, un var redzēt, ka jūsējie to saprot. Skaidrs, ka nav viegli, taču liela nozīme ir gribēšanā. Ar to var lielus kalnus gāzt. 

 

Intervēja: Māris Kurpnieks.

Bildes: no Maksima personīgaā arhīva.

 




Pievienoja: Ingrīda Krīgere 2015.10.9 23:53

 Lietotājs:
    Parole:
            
Reģistrācija Aizmirsta parole

Pēdējās foruma aktivitātes

Redzamas reģistrētiem lietotājiem

Apsveicam dzimšanas dienā:

Ģirts Brambergs , Jānis Voronovs

Aktuālais jautājums

Vai Tu būtu gatavs ziedot burāšanai?

Atbildēt var tikai reģistrēti lietotāji!

Partneri