723 jūdzes 10 dienās ar jahtu no Francijas līdz Portugālei

19.08.09. trešdiena

11.30 izlidojam uz Parīzi, 3 stundās esam no todien lietainās Rīgas nokļuvuši traki karstajā Parīzē. Lidostā AVIS nomā noīrējam auto. Apbrīnojami, ka mēs trijatā ar somām, kurās ir drēbes un citas lietas burāšanai, normāli ievietojamies mazajā melnajā KIA PICANTO. Līdz Bretaņas pilsētiņai La Baule kopā janobrauc 480 km, sākumā liekas - par daudz vienai dienai, bet ceļš ir labs, viegli orientēties pēc norādēm: sākumā Nannte, pēc tam - St. Nazare un tad jau esam klāt La Baule.
Izrādās vietas nosaukums, kur atrodas jahtklubs ar mūsu jahtu, ir Pornichet. Esam braukuši 5 stundas, un pusastoņos vakarā piebraucam pie Pornichet supermārketa, pusstunda ir par maz, lai sapirktu visu nepieciešamo jahtai trijām vai varbūt pat četrām dienām, kas būs atkarīgs no laikapstākļiem. Visi veikaliņi Bretaņas kūrortpilsētiņā strādā maksimums līdz 20-iem vakarā, tāpēc atliekam iepirkšanos uz nākamo dienu. Piebraucot un apskatot jahtu, kaut biju to jau redzējusi Rīgā ziemas stāvvietā, tomēr man atkarās žoklis, - un ar šo lielo jahtu mums būs jābrauc līdz pat Portugālei? Grūti iedomāties labāku pārvietošanās veidu, vai augstāku komforta līmeni kā uz šīs buru jahtas.
Blakus jahtklubam ir plaša pludmale, kurā La Baules un Pornichete iedzīvotāji vai jebkurš, kas to vēlas, bēguma laikā var salasīt jūras veltes. Viņi to dara, apbruņojušies ar tīkliņiem un dažādiem instrumentiem. Austeres un mīdijas no šī reģiona ir iecienīta delikatese Francijas restorānos.  Arī no karstuma, kas pašlaik valda Eiropā, Bretaņas piekrasti pasargā Atlantijas okeāns,- šeit ir tikpat vēsi kā Latvijā. Mēs no visiem šiem labumiem pagaidām baudām tikai pēdējo, t.i. vēso laiku. Gastronomiskos eksperimentus, vismaz pagaidām, atstājam uz vēlāku laiku, mums jāgatavojas garajam Biskaja līča pārbraucienam, tik daudz kas dzirdēts par negantajiem vējiem un viļņiem, kas pārbauda jūrasbraucēju veselību un izturību.
Vakarā  - mūsu internacionālās komandas (vācietis un mēs - 2 latvieši) simboliskas iepazīšanās vakariņas, kuru laikā noskaidrojam, ka esam šeit, lai gūtu pieredzi, burājot pāri Biskajam, baudītu pēdējo vasaras mēnesi un iepazītu pasauli. Par jahtu visi ir sajūsmā. Tagad man liekas, ar tādu varētu arī doties apkārt pasaulei...


20.08.09. ceturtdiena

Modinātājs uzlikts uz 7-iem, bet nevaram pamosties, ir diezgan patumšs. Pa nakti čīkstēja steķis un fenderes pret jahtas bortiem - mainījās ūdenslīmenis, šeit paisums ir ap 4-iem no rīta.
Mums paveicies - nākamajām 3 dienām ir laba laika prognoze, 1.dienā pūš labs sāņvējš, nākamajā dienā vējš noplok līdz 3-5 m/s. Izskatās, ka 2 dienas būs jāiet tikai ar motoru.
No rīta Axels samaksāja par jahtas stāvēšanu ostā 4 nedēļas (jahtai bija nepieciešams neliels remonts). Piestātnes cena - 46 eiro par dienu (cena tiek aprēķināta, vadoties pēc jahtas izmēra - un šī nav no mazākajām), Francijā cenas kož...
Nopirkām piestātnes veikalā gāzes balonu jahtai un šeikeli jaunajam, smukajam genakeram. Burātājam piemērota šeikeļa piemeklēšana ir tikpat laikietipīgs un sarežģīts pasākums, kā sievietei jaunas kleitas iegāde. Pilsētas tirgū nopirkām svaigu gaļu, dārzeņus, zaļumus. Šeit laikam mēs mazliet apstulbām no dažādu jūras velšu un zivju pārbagātības, pēc svaigām garnelēm stāvēja rinda, Axels mūs pierunāja paņemt pagaršošanai svaigas mīdijas un austeres. Pēc tam supermārketā vēl šo to nopirkām, galu galā 3 varbūt pat 4 dienas būs jāēd, un ar acīm, kā zināms, var apēst daudz - rezultātā iztērēti krietni pāri par 100 eiro.
Axels ar Jāni aizveda mašīnu atdošanai autonomā, atgriezās pēc 2-ām stundām, noma izrādījās ellē ratā ārā no pilsētas, atpakaļceļam nācās meklēt taksi, kas šajā pilsētā esot tikai pie viesnīcām un arī tikai pēc izsaukuma... kaut kā viņi tomēr tika pie takša un atkūlās atpakaļ, pa to laiku es jau biju uztaisījusi pusdienas, paēdusi un paspējusi izdomāt variantus, ko darīt pilsētā bez dokumentiem, telefona un naudas...
Par godu tam, ka viss veiksmīgi atrisinājies, uzrīkojam austeru pārtiju - katrs ieloca pa 2 austerītēm. Austere, precīzāk, gliemežvāks, kas to ietver, ir atlaužams ar speciālu nazīti jeb duramo, tad uz austeres uzspiež citronu sulu, ar dakšiņu atdala austeri no gliemežvāka, ieliek mutē austeri, uzdzer virsū šķidrumu no gliemežvāka, kas ir kaut kas plus citronu sula. Un tad, ja var, vajag norīt austeri, starp citu, tā nepīkst, kā biju iepriekš dzirdējusi ļaudis runājam. Virsū uzdzert vajadzētu kādu sauso baltvīnu, iespējams, gardēži ieteiktu sausu šampanieti. Garšo un smaržo pēc jūras! Austeres esot veselīgas, bagātas ar proteīniem utt...
Beidzot izskatās, ka esam sagatavojušies ceļam, pārtika ir sakārtota skapjos un bilžās. Uzpildamies turpat tankā, jahtai ir 2 bākas, pa abām degvielā aiziet apmēram 300 eiro. Izejam no ostas ap 4-iem pēcpusdienā, pēc prognozēm sola 10 m/s, pagaidām jahtas paneļos uzrādā 15 m/s, interesanti vai arī turpmāk realitāte tā atšķirsies prognozēm.

21.08.09. piektdiena

Pagājušonakt bija pie daudz kā jāpierod - pie šūpošanās viļņos, pie mainīgā vēja, kas sākumā pūta no sāniem, tad iegriezās purnā, gājām apmēram ar 9 brīžiem 9,5 mezgliem bez motora. Tas, kas sēž pie stūres skatījās, lai viss notiek - pieregulē buras un vaktē vai ceļā nav kāds kuģis vai jahta, kas AIS (Automatic Identification Sistems) neuzrādās, kā arī uzmana, lai neatslēdzās autopilots, kā tas notika arī šajā naktī. Mēs sēdējām pie stūres 2 maiņās, ik pēc 4 stundām mainījāmies.
Biskaja viļņi, ir krietni garāki un augstāki par Baltijas jūras viļņiem. Izsmalcinātās jūras veltes naktī prasījās atpakaļ jūrā. Paglābties no jūras slimības varēja, stūrējot un vaktējot horizontu, gāju iekšā tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Gulēt ejot, ātri sarāvos horizontāli uz sāniem, tādā veidā līdzsvara aparāts nav tik jūtīgs. No rīta pēc kartes nokonstatējam, ka esam nobraukuši 1/4 ceļa. Kopā šķērsojot Biskaju līdz Spānijas pilsētai Akorunjai (A Coruna), mums jānoiet 350 jūdzes. Līdz ar saullēktu vējš plok un, lai saglabātu ātrumu, mums ir jādarbina motors. Novācam buras, strādājot ar vinčām, veidojas pīkstoša skaņa un varbūt dēļ tā, jahtas pakaļgalā parādās delfīni un riņķo ap jahtu... saullēkts un delfīni. Vai var būt kaut kas skaistāks par šo?
Šorīt esmu apēdusi tikai ābolu un gabalu biskvīta - īstas franču brokastis. Neviens neriskē iet taisīt kafiju. Viļņi joprojām ir “nepareizajā” amplitūdā...
Pa dienu spīd saule. Labāku laiciņu nevar vēlēties, vienīgi viļņi nerimstas pat vājā vējā. Tā paiet diena baigi vicojot, - apmēram ar 8 - 9 mezgliem, bet visu laiku ar motoru. Un ik pa laikam mēģinot kaut ko apēst, - jākrāj spēki, priekšā vēl viena nakts...

22.08.09. sestdiena

No rīta īsts varoņdarbs ir uztaisīt visiem kafiju, to, protams, paveic Jānis. Viņš arī uztaisa tomātus ar sīpoliem...mmm...ir jau labāk. Vispār jau no rīta visi ir priecīgā omā, jo redzami Spānijas krasti, tie ir taisni tādi, kā tos biju iedomājusies - kalnaini un nepieejami, tuvojamies Akorunjas ostai. Vidējais ātrums jahtai šodien ir 7 mezgli.
Akorunjā atrodās vecākā bāka Eiropā, kas vēl darbojās, - Herkulesa tornis, tas ir pirmais, ko ieraugam ieejot ostā. Interesanti, ka Akorunja tiekot saukta arī par Stikla pilsētu, jo mājām, kas pavērstas pret jūru ir aizstikloti balkoni aizsardzībai pret stiprajiem vējiem.
17.15 piestājam ostā, ļoti gribas pastaigāt pa zemi un ieiet dušā, arī tik vienkāršas lietas burātājam var radīt laimes sajūtu.
Šajā sestdienas vakarā pilsētā pilna ļaužu - cilvēki vēl sauļojas pilsētas pludmalē pašā pilsētas centrā, daudzi iepērkas - drēbju veikali te ir plašā izvēlē, ir arī Mango u.c., Spānijas laukumā drīz sāksies koncerts, visur jūtama tāda kā svētku atmosfēra.
Ieraugām, ka kādā kafejnīcā apmeklētāji turpat ēd un pīpē, mums šāda brīvība jau liekas neparasta. Iekšā izskatās stilīgi - interjers it kā saglabājies no 30-iem gadiem, kontrastā - modernas lampas. Ēdienkarte gan tikai spāņu valodā, laikam jau mums vairs nav spēka skaidroties, kas ir kas, uz labu laimi pasūtam tapas un kafiju, - trāpīts - viss ir labu labais.
Piestātnes maksa Akorunjā - 37 eiro.

23.08.09. svētdiena

No rīta ceļamies 8.30, esam pagulējuši 10 stundas, no gulēšanas maiņās bija iestājies miega bads. Akorunjā saulains, foršs laiks, man žēl braukt prom no tādas pilsētas. Iebraucot jūrā laiks nomācās, tas piestāv šo krastu nosaukumam, - Costa da Morte. Tas tapēc, ka kādreiz šeit daudzi jo daudzi kuģi salūzuši vai uzskrējuši uz klintīm stiprajās vētrās, tagad vien par to liecina kartē atzīmētā magnētisko anomāliju zona, un vēlāk, tuvāk pie nākamās piestātnes Kamarinjas (Camarinas) redzēsim nirēju atzīmētas vraku vietas. Šodien mums jānoiet tikai 55 jūdzes. Kādu laiku jūrā iepūta stiprāks vējš un mēs uzlikām buras, kādas 3 stundas pagājām līdz vējš nolūza, tad atkal piedarbinājām mūsu uzticamo motoriņu, jā... ar jahtu un ar tehniku mums ir paveicies, viss rullē ideāli. Ap 5-iem vakarā esam jau Kamarinjā. Mežonīgie un mazapdzīvotie Galīsijas krasti ar iepriekš minēto nāvīgi iespaidīgo nosaukumu dziļāk līcīšos slēpj jaukus mazus zvejnieku ciematiņus, šis slavens ar savām meistarigajām īpašā tehnikā strādājošām mežģīņu darinātājām. Priekš tik maza zvejnieku ciematiņa šī jahtu piestātne ar lielo jahtklubu, izskatās pārāk moderna un visādi citādi labi aprīkota, izrādās līdz šai jahtu ostiņai 2007. gadā ir noticis viens no Volvo Ocean Race posmiem...ahaa...

24.08.09. pirmdiena

Abiem mūsu kapteiņiem patika mežģīņu darinātāju ciematiņš. Laikam jau tapēc, ka to varēja apskatīt vienā vakarā un nākamajā rītā bez nožēlas doties prom, kā mēs to arī darām. Par spīti lietum ejam ārā, šodien mums jānoiet nedaudz vairāk  kā vakar - 70 jūdzes. Šodien aizbrauksim no Costa da Morte, un sāksies skaistie krasti - Rias Baixas, mums jānonāk Baijonā,- pēdējā mūsu pieturvieta Spānijā. Visu laiku līst, izdomājam, ka jāuztaisa tēja ar rumu, tas palīdz - sākam spriest par Spāniju, Axels stāsta par paradoru t.i., restaurēto seno Spānijas klosteru un muižu - viesnīcu sistēmu, ko mums vajadzētu pamēģināt tādā padzīvot un izbaudīt ... man liekas, ka tas ir atkal a la austeres. Man laikam labāk patīk askētiskāks dzīvesveids. Tomēr pardori ir labi funkcionējoša sistēma, kas palīdz uzturēt nacionālās vērtības un pievilina tos tūristus, kas kaut uz īsu laiku grib justies kā aristokrāti. Tieši Baijonā būs Parador de Baiona, tas atrodas turpat pie jahtkluba, Monterrealas zemesraga cietoksnī, senā pilī, kas pārvērsta par elegantu viesnīcu  ar restorāniem, kafejnīcām, strūklakām, atpūtas telpām utt.
Šodien atkal redzējām delfīnus - veselu baru, tie skrien līdzi jahtai, lēkājot pa viļņiem, apdzen to, lēkā gar jahtas priekšgalu, apriņķo vēl dažas reizes ap laivu un tad apzūd ... tas viss notiek lielā ātrumā, ja izdodas kādu defīnu nofotografēt, - tas ir īsts brīnums.
Ap 8-iem vakarā iebraucam Baijonā, pirmo reizi mūsu jahta uz visu pārējo braucamrīku fona izskatās diezgan vienkārša...  Baijonas stāvvieta bija visdārgākā mūsu ceļojumā - 57 eiro. Vismaz šeit dušā silts ūdens nebeidzās līdzko esi saziepējies un ir pat matu žāvētājs.
Pilsētiņa izrādās ir ar bagātīgu un senu vēsturi saistītu ar jūrasbraucējiem, šeit 15. gs. beigās piestāja pirmā K.Kolumba flotes karavela, atnesot pirmās ziņas par Jaunās pasaules atklāšanu. Šeit var vērot brīnišķīgus saulrietus, arī šovakar tas ir skaists.
Diemžēl ir jau vēls, kad ierodamies apskatīt vecpilsētu, var redzēt, ka šeit ir ievērojama nakts dzīve, ir pirmdienas vakars, bet tauta neizklīst, ļoti daudz mazu bāru un klubu. Šeit mani pārņem vēlēšanās fotogrāfēt katru ielas stūri un no visām pusēm. Diemžēl ir par tumšu, nākās aprobežoties tikai ar tiem, kur atrodas kaut kas statīvam līdzīgs.

25.08.09. otrdiena

Šodien jāiet uz Porto, pirmā Portugāles osta. Uzpildam degvielu atkal jau pilnas bākas - jānoiet 70 jūdzes.
Redzējām delfīnu baru, šoreiz izdevās nofotogrāfēt viņu muguras, kad tie peldēja prom tālāk okeānā.
Pa ceļam Jānis pamēģināja uzlikt jauno skaisto genakeru. Vējš ir par vāju un mēs steidzamies, lai pa gaismu paspētu ostā. Cik ātri uzlikām, tik ātri noņēmām, paspēju tikai safotografēt, bura izskatījās ļoti efektīga.
Porto ostā nonācām 19.30, uz centru, kas atrodas apmēram 5 km no jahtkluba, aizbraucām ar autobusu. Aizbraucot tur sapratām, ka Portugālē laiks ar mūsējo atšķirās par 2 stundām, atstājot Spāniju, esam vinnējuši klāt vēl 1 stundu.
Pilsēta - ļoti īpatnēja, pārsteidzošas ainavas, kalni. Šovakar ātri satumst. Vecpilsēta atrodas pie upes, pāri tai iespaidīgs tilts, kas 19.gs. sākumā, kad tai pāri maršējis franču karaspēks, esot salūzis, laikam jau no ritma radītās vibrācijas, tagad krastmalā netālu no tilta ir plāksne  ar notikuma aprakstu un pie tās aizdegtas sveces. Tāds neatkārtojami drūms šarms piemīt šai pilsētai.
Vakariņojam brazīliešu stila kafejnīcā ar interjeru 50.gadu stilā. Porto ir īstā nakts uzdzīves pilsēta. Šeit pēc pusnakts viss tikai sākās. Atpakaļ jahtklubā nokļūstam ar pēdējo autobusu.

26.08.09. trešdiena

No rīta pateicoties tam, ka viens komandas dalībnieks protestēja, ka ceļamies pusstundu vēlāk kā sarunāts, esam augšā laicīgi t.i. 8-os. Jānis aiziet ēdamā meklējumos, bet atgriežas tikai ar maizes klaipiņu. Visi veikali vēl esot ciet, viens kā izņēmums tomēr esot atradies, bet tajā bija tikai maize, kola un enerdžaizeri. Kādā plauktiņā atrodu nutellu, laime pilnīga... līdz 10-iem bija jāgaida ostas pārvaldnieks, kad sagaidām, viņam vajadzīgas pases un apdrošināšana (civiltiesiskā!), ostas maksa - 20 eiro. Kaimiņu laivā ar Polijas karogu puiši izrādās esot no Poznaņas. Viņi zināja par Latvijas bēdīgo ekonomisko situāciju... mēs esam slaveni! Sakām viņiem, ka tagad vismaz ir laiks paburāt.
Izejot ārā uzliekam abas buras, kādu brīdi liekas, ka vējš pūš pietiekami, bet nē - novācam foku un ejam ar motoru, grots paliek stabilitātei viļņos. Šodien līdz Figueirai de Foz - 66 jūdzes.
Piestājam Figueirā de Foz ap 8-iem vakarā. Šī arī ir pilsētiņā ar aktīvu naktsdzīvi, šeit līdz 24-iem strādā daudzi restorāni, mākslas galerijas, apģērbu veikali. Šeit noder tas, ko vakar portugāliski iemācījāmies Porto kafejnīcā.

27.08.09. ceturtdiena

No rīta tā agrāk pieceļamies un aizejam uz tirgu, kas atrodas turpat pretī jahtklubam, nopērkam svaigus augļus. Šodien jānobrauc 56 jūdzes līdz Penichei, tā ir mūsu priekšpēdējā pietura mūsu ceļojumā līdz Lisabonai. Uzliekam pilnu grotu, foku un vēl darbinam motoru. Laiks ir silts un miglains, krastus neredz. Kad esam tuvāk Penichei, labajā pusē okeānā redzama sala - rezervāts, kreisajā - Peniches stāvie klinšainie krasti, akmeņi vairāk līdzinās milzīgām mākslinieka veidotām skulptūrām. Vakarā ejot iekšā Peniches ostā, saceļās stiprs vējš, grūti iestūrēt piestātnes šaurībā. Vieta mūsu laivai neatrodas, jāstāv uz borta, Axels ir pie stūres un viņš izdomā piestāt pie jahtas - katamarāna, kas ir mazāks par mūsējo, laikam jau tāpēc ka viņam vācu karogs. No apkārtējām laivām saskrien palīdzēt piesiet galus, kad viss ir izdarīts un ir nedaudz saliekti katamarāna reliņi, viena no mūsu kaimiņienēm sāk bļaustīties Ce n’est pas possible! Vēlāk atskrien katamarāna īpašnieks, apjucis un nikns, viņš saka, ka mums jābrauc kaut kur citur, piemēram uz netālo zivju ostu. Vēlāk viņš ar mūsējo vācieti kaut kā vienojās, mēs paliekam. Izrādās, ka laika prognoze strauji mainījusies uz slikto pusi, naktī vējš vēl pieaugšot, rīt neviens no piestātnes neiet ārā, vienīgi mūsu kaimiņš - katamarāns. Vācu katamarāna kapteinis nodemonstrē, ka viņš brīvi runā vēl franču, portugāļu un angļu valodā, tiešām apskaužāmi...

28.08.09. piektdiena

9-os no rīta, kā runāts, katamarānists enerģiski klapē mums pie laivas, lai laižam viņu ārā, izskatās, ka mēs paliekam. Vējš piestātnē ir 12 m/s, sola līdz 15 m/s, viļņi pāri par 3m. Lai katamarāns tiktu ārā, mums jāpievelkas pie priekšējās laivas borta un pēc tam jāieslīd katamarāna vietā, atkal sarodās daudz palīgu, stiprais vējš visu sarežģī, bet viss beidzās daudz maz veiksmīgi, vienīgi no kaimiņu laivas francūzim ir sastiepts augšstilba muskulis. Aiznesam viņam franču vīnu no mūsu krājumiem. Izrādās viņiem ir plāns doties rudenī uz Brazīliju, - ak, laimīgie franču pensionāri.
Šodien ir mūsu pirmā brīvdiena, kad nedodamies jūrā, bet ejam visu dienu klīst pa pilsētu.

29.08.09. sestdiena

Izejam uz Lisabonu, 56 jūdzes,- līdzīgi kā līdz Roņu salai. Spīd saulīte, jauks laiciņš, beidzot var arī pasauļoties, viļņi gan vēl saglabājušies no vakardienas stiprā pūtiena. Ejam garām Cascais ostai, tur notiek sporta jahtu regate. Tuvojoties Lisabonai nejūt vairs Atlantijas spirdzinošo gaisu, sākās kārtīgs karstums. Lai nokļūtu tuvāk Lisabonas centram (šajā pilsētā ir vairākas jahtu piestātnes) mums jāiet garām Lisabonas iespaidīgajam 70 m augstajam tiltam, kas ir līdzīgs Sanfrancisko tiltam. Esam klāt!!! Saskaitam, ka kopā esam nogājuši 723 jūdzes 10 dienās, ieskaitot dienu, kad palikām krastā Penichē.

30.08.09. svētdiena

Rīts Lisabonā uz jahtas...izklausās labi, bet no abu kapteiņu sarunas skaidrs, ka mums steidzami jāmeklē hotelis un līdz ar to arī lidmašīnas biļetes atpakaļ uz Rīgu, bet bija runāts savādāk... Jahtklubā ir internets un mums izdodas norezervēt lidmašīnas biļetes jau uz rītdienas vakaru. Lidosim ar EasyJet no Lisabonas līdz Berlīnei. Nakamajā dienā ar AirBaltic - no Berlīnes līdz Rīgai. Vēl jāatrod viesnīca nākamajai naktij, to diezgan ātri izdodas izdarīt tūristu informācijas centrā, esam dabūjuši naktsmājas pašā Lisabonas centrā par 50 eiro. Čemodāni mums ir sapakoti un nobāzti jahtas kokpitā. Uz viesnīcu tos pārvedīsim vakarā, kad nebūs tāda svelme, dienā šeit ir +34 grādi ēnā. Lisabonas apskatei mums ir laiks līdz nākamās dienas pēcpusdienai, - ir skaidrs, ka tas ir gaužām maz tik lielai un skaistai pilsētai. Bet tas ir labs iemesls, lai šeit atkal atgrieztos.

Teksts: Liberte Ilga


Pievienoja: Mārcis Kalniņš 2009.10.1 19:06

 Lietotājs:
    Parole:
            
Reģistrācija Aizmirsta parole

Pēdējās foruma aktivitātes

Redzamas reģistrētiem lietotājiem

Apsveicam dzimšanas dienā:

Valdis Vancovičs

Apsveicam vārda dienā:

Jānis Upītis-Upenieks , Jānis Baklāns , Jānis Grantiņš , Jānis Spruģevics , Jānis Zoltners , Jānis A , Jānis Kalniņš , Jānis Bungis , Jānis Grīslis , Jānis Stakens , Jānis Mūrnieks , Jānis Spalviņš , Jānis Grote , Jānis Norde , Jānis Voronovs

Aktuālais jautājums

Vai Tu būtu gatavs ziedot burāšanai?

Atbildēt var tikai reģistrēti lietotāji!

Partneri